fortunaauto.lv
autovaditaja aplieciba

Autovadītāja apliecība. Tapšanas vēsture.

Vācijā dzimušajam Karlam Bencam piedēvē šī dokumentu veida izcelsmi, viņš mēģināja pārliecināt hercoga kanceleju sava izgudrojuma nevainīgumā. 1893. gada novembrī viņš saņēma tiesības ar derīguma termiņu uz gadu. Automašīnas ātrumam vajadzēja sastādīt 12 km/st, pilsētās un ciemos – 6 km/st. Aizskarot citu automašīnu, jātnieku vai zirgu pajūgu vajadzēja apstāties.

Francūži šīs tiesības nodēvēja par «vadīšanas spēju sertifikātu». 1893. gada vasarā tās izdeva Francijas galvaspilsētas prefekts Lapins. Lai tās iegūtu nevajadzēja mācīties vai kārtot eksāmenu, bija nepieciešams vien pārliecinoši vadīt automobili.

Čikāgā 1899. gadā pirmo reizi tika ieviests obligātais eksāmens. Lielbritānijā līdzīga veida eksāmens tika ieviests vien 1934. gadā.

Pagājušā gadsimta 60. gados transportlīdzekļu uzņēmumos sāka veikt pirmās pirmsreisa veselības pārbaudes. Tā kā šis solis ļāva nozīmīgi samazināt satiksmes negadījumus, labo praksi ieviesa it visur un kandidātiem, kas vēlējās iegūt autovadītāja apliecību nācās iziet medicīnas komisiju.

Vīnes konvencija 1968. gadā dalībvalstīm noteica ceļu satiksmes vispārējās prasības autovadītāju apliecībām un kārtību, kādā autovadītājs varēja tikt uzņemts ceļu satiksmē.

Kopš 2013. gada 19. janvāra Eiropas Ekonomiskās zonas 31 valstij (28 ES dalībvalstīm, tostarp Īsalnde, Lihtenšteina un Norvēģija) ir pienākums piemērot ES Direktīvu 2006/126/EK, aizstājot vairāk nekā 110 dažādu valstu autovadītāju apliecību modeļus ar vienotu Eiropas standartu. Galvenokārt tas sakrīt ar Vīnes konvencijas VU formātu, bet ar dažiem papildinājumiem.

Scroll to Top Яндекс.Метрика